trešdiena, 2014. gada 28. maijs

Mans pirmais pusmaratons

Mana klusēšana pirms un pēc vētras beigusies :) pirmsmaratona nedēļa notikumiem bagāta, pēcmaratona - emocijām un pārdomām, bet nu beidzot pēc oficiālā programmas "Mans pirmais maratons" izlaiduma uzrakstīšu, kā gāja.
Nedēļa pirms maratona sākas ar 2 dienu diētu bez ogļhidrātiem. Diezgan izaicinoši tādiem saldummīļiem kā es. Pa lielam gan noturējos :) tad sekoja barošanās ar produktiem, kam augsts glikēmiskais indekss. Kārtīga skriešana vairs šajā nedēļā nav plānā, tikai tāda iesildīšanās. Kārtīgai skriešanai gan nezinu, vai man būtu sanācis laiks ar jubilejām un citiem pasākumiem. No trešdienas, kad var našķoties, dzīve kļūst pavisam skaista. Ceturtdienā vēl sanāk smuki izskriet mazu riksīti gar jūru ar kolēģiem :)
Diena pirms maratona, šķietami apzinoties riskus, bija ar pilnīgi citu uzsvaru - piecgadnieku ballīte. To, ka nojauks dienas režīmu, ar pārāk vēlu dienas snaudu (arī man), gan neiedomājos. Un vakarā laicīgi gulēt nevarēju ieiet. 
Sacensību diena sākas agrāk kā gribētos, jo jāmēģina vēl ieēst. Sagaidam manu mammu, kas pieskatīs bērnus, vienojamies, ka viņi tomēr nedosies skatīties, vēl sadzīviskie jautājumi un secinam, ka aizskriet iesildoties līdz startam nesanāk, braucam ar tramvaju. Tikšanos ar pārējiem Mans pirmais maratons skrējējiem esmu palaidusi garām un nemanu nevienu norunātajā vietā. Dodos vien uz koridoru, mēģinu vēl atrast, kur pārējie, iesildīšanās un iedziedāšanās un skrējiens sākas. Starts un gavilējošais cilvēku pūlis no Vanšu tilta laikam arī bija aizkustinošākais mirklis pusmaratonā.
Vajadzētu sākumā skriet mierīgi, tāpēc, pirmajā kilometrā satikusi vīra kolēģus, ar viņiem nedaudz aprunājos. Pēc mirkļa jau pirmais uzmundrinājuma punkts ar Uģi Jokstu - viņam labi sanāca. 
Valdemāra iela, Vanšu tilts un pirms griešanās Ķīpsalā varam uzgavilēt līderim. Ķīpsalā skriet ir forši, skrien un skaties, vai pretī neskrien kāds savējais. Skats, kā visi Ķīpsalā metas krūmos, gan bija kuriozs. Un uzslavu  pelnījis arī Valters uzmundrinājuma punktā Ķīpsalā, pārējie šķiet nebija uz viena viļņa ar skrējējiem. 
Atkāpjoties no hronoloģijas, piebildīšu, ka pēdējā punkta atbalstītājs (neatpazinu godīgi sakot) izpelnījās skrējēju, šķiet tempa turētāju komentārus, jo paguva paziņot, ka kopš starta jau 2 stundas pagājušas, kaut arī tikai 1:55, skrējējam gana liela starpība :D
Pie Slokas ielas sākas arī ēšanas punkti. Skrējiens līdz centram interesants, cilvēki gar trasi daudz.
Sākas kultūras kilometrs - jāizpēta, kurš koris dzied.
Te jau pie Mildas tuvojoties kultūras kilometra beigām. Izrādās citiem ir pa spēkam palēkāt, ieraugot fotogrāfu.
Par brīnumu sev, Vecrīgai cauri tieku bez īpašas drūzmas, vienīgi gandrīz dabūju krist, jo kāda skatītāja izdomāja doties pari trasei un pāris centimetri un būtu man pilnībā nogriezusi ceļu.
Izskrienot uz Krasta ielas, sākumā plašuma sajūta, un sajūta, ka nu tik skriešu. Pēc Dzelzceļa tilta šķiet vairs nav ko skatīties, attālums šķiet garāks, skrienu šķiet ilgāk. Pēc Salu tilta arī nevaru sagaidīt, kad beidzot būs griešanās punkts. Kādā mirklī pēc pagriešanās, secinu, ka asfalts ir slīps. Skrienu, beigta neesmu, bet tā kā jau sāk apnikt tā skriešana. Laikam tas bija mans lūzuma punkts, bet nu atpakaļ tāpat jātiek...
Kādu 1,5 km pirms finiša aiz muguras esošie maratona tempa turētāji saka, ka atbrīvo tuneli pusmaratonistiem un mudina doties finiša sprintā, un pavada ar ovācijām. Šinī mirklī arī saprotu, ka finišs tepat vien ir un saņemos beigām. Pirms Akmens tilta gan veidojas burzmiņa, ka nevar saprast, vai mēģināt lavierēt starp visiem vai ļauties vidējam ātrumam.
Pēdējie metri pirms finiša. Čipa laiks - 2:02:08, oficiālais - 2:03:29,3.
Tieku pie medaļas, satieku vīru, bet līdz galam nevaru noticēt, ka jau viss. Jutos labi, nekas nesāpēja, mājās tikai atklāju 2 tulznas.
Paldies, pirmkārt, vīram, ka mudināja mani pieteikties programmai Mans pirmais maratons un cītīgi laida mani skriet, kad vien vajadzēja (4-5 reizes nedēļā). Otrkārt, paldies trenerim Romānam Melderim, kurš palīdzēja sagatavoties un ļāva noticēt savām spējām. Paldies arī Mans pirmais maratons skriešanas biedriem par dalīšanos pieredzē un iedvesmā! Paldies arī maniem vecākiem, kuri palīdzēja auklējot abus nemiera garus - tas brīžam ir sarežģītāk kā noskriet pusmaratonu :)
Maratonu tuvākajā gadā neplānoju, bet skriet turpināšu :) un tiem, kas apsver sportisku izaicinājumu ar jaunu distanci, iesaku vilkt botas kājās un iet skriet!