piektdiena, 2015. gada 20. februāris

Grāmata: Dzīvā vēsture (Hilarijas Rodhemas Klintones autobiogrāfija)

Es nepiedzimu par Pirmo lēdiju vai senatori. Es nepiedzimu par demokrāti. Es nepiedzimu par advokāti vai sieviešu tiesību un cilvēktiesību aizstāvi. Es nepiedzimu par sievu vai māti. Es piedzimu par amerikānieti divdesmitā gadsimta vidū, veiksmīgā laikā un vietā. Es bijuu brīva pieņemt lēmumus, kas nebija iespējams manas zemes iepriekšējo paaudžu sievietēm un nav iedomājams daudzām sievietēm visā pasaulē vēl šodien. Es kļuvu pieaugusi uz vētrainu sociālo pārmaiņu viļņa un piedalījos politiskajās cīņās par to, kas ir Amerika un kāda ir tās loma pasaulē.
(..)
Kādā neaizmirstamā jūnija vakarā Rožu dārzs nonāca pilnīgā Aretas Franklinas varā; tas bija viens no daudzajiem koncertiem, ko mēs sarīkojām Baltajā namā un kas vēlāk tika rādīti televīzijā. Viņa kā īsta karaliene pastaigājās starp galdiņiem, pie kuriem sēdošie viesi sajūsminātā aizgrābtībā klausījās, kā Areta lidot izlido cauri savam gopseļu un soul mūzikas repertuāram kopā ar dziedātāju Lū Roulsu. Pēc tam viņa pārgāja pie mūziklu melodijām un pieliecās tuvu klāt Bilam, kurš savā krēslā šūpojās, klausīdamies, kā viņa dzied: "Pasmaidi, kāda jēga raudāt..."
(..)
Un tad es pateicu ardievas namam, kurā biju pavadījusi astoņus gadus, dzīvojot vēsturi.
Kopumā - burvīga grāmata. Vienīgi brīžam šķita, ka pārāk daudz uzmanības politiskajām peripētijām un pārāk maz pašai personībai.