ceturtdiena, 2015. gada 9. jūlijs

Grāmata: Par ko es runāju, runādams par skriešanu (Haruki Murakami)

Kāda maksima vēsta, ka īsts džentlmenis nekad nerunājot par sievieti, no kuras šķīries, un pat nodokļiem, kurus nomaksājis. Galīgi meli! Es tik tikko to izdomāju. Taču, ja šāds teiciens tiešām pastāvētu, tad varbūt tam vajadzētu pievienot vēl vienu noteikumu, proti, īsts džentlmenis "nekad nerunā par veselību". Patiesi, diezin vai īsts džentlmenis klāstīs citiem kaut ko par sau veselību. Tā šķiet.
(..)
Skriešanas laikā ir labi nodarboties ar runas vai kā cita mācīšanos. Kājas kustas pavisam neapzināti, un tad galvā rindojas vārdi. Izlīdzinās teikumu ritms, iedomājos, kā tie vārdi izklausīsies. To darot, apziņa ir it kā nolikta kur citur, skrienu lēnā, dabiskā tempā, un tā es varu ilgi skriet. Tikai ir tā, ka, domās sarunājoties, mēdzu savilkt seju kādā grimasē, mazliet žestikulēt, un tas, ka es to daru skrienot, citiem ceļā satiktajiem skrējējiem šķiet mazliet savādi.
(..)
Un, ja man būs kaut kāda epitāfija un ja es varētu izvēlēties tajā rakstīto, tad es gribētu, lai iekaļ šādus vārdus:
Haruki Murakami
Rakstnieks (un skrējējs)
1949-20**
Vismaz līdz pašām beigām nepārgāja soļos.
To es šobrīd vēlos.
Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Haruki Murakami, 173. lpp, Zvaigzne ABC



Viena no labākajām pēdējā laikā lasītajām grāmatām. Absolūti subjektīvs vērtējums, protams, tā kā man patīk skriešana :) Cilvēcisks stāstījums par skriešanu - gan treniņiem, gan sacīkstēm, un ne mazāk svarīgi - sadzīviskām lietām, jo arī tās ietekmē (psiholoģiski) skriešanu. Murakami arī par triatlonu stāsta. Un stāsta no sirds, neko neizpušķojot.
Grāmatai ļoti raita valoda un pareizā garuma nodaļas. Un lasīt/klausīties iedvesmojošus stāstus ir viena no labākajām lietām, ko varat sev sniegt.
*****

Nav komentāru: