svētdiena, 2015. gada 22. novembris

Grāmata: Saplēstā krūze (Alfrēds Dziļums)

Pēc tēva nāves jaunais Noriešu saimnieks rīkoja ūtrupi. Viņam vairs nevajadzēs ne lopu, ne ratu, ne ragavu, ne sīko saimniecības lietu. Ēriks vairs neplēsīs sīksto Noriešu zemi un nelocīsies ar cirvi krūmiem aizaugušās pļavās. Ja tēvs savā mūžā nekā liela te nebija varējis izdarīt, tad Ēriks nemaz nemēģinās sākt. Pēc viņa domām, Noriešiem tik vien vērtības bija, ka tie atradās blakus valsts mežam, kur ziemas mēnešos varēja iebraukt peļņā vai rudeņos slepeni aizvest uz pilsētu vezumu skuju. Bet Ēriks arī šajā ziņā nestaigās tēva pēdās. Viņš jau nepaliks par peļņas vīru vai meža zagli! Viņš vēl labi atceras pagājušā rudens nelaimi un kaunu, kad mežsargs tēvu atrada mežā nositušos pie zagta koka celma. Tādēļ Ēriks šopavasar bija nolēmis likt mājās rentnieku un atbrīvoties no visām lietām, kas viņam varētu atgādināt mazvērtīgo pagātni.
(..)
Noriešu saimniece nelaida vairs lopus ganos. Viņa kapāja tiem runkuļus, nesa āboliņa klēpjus un bēra miltu riekšavas. Viņas govis turējās pienīgas un brangas. Viņa baroja aizgaldā četras cūkas, kopa zosis, pīles un tītarus - viņas pagalmā ik dienas kņadoja dzīvība.
(..)
Noriešu ļaudis pamazām izklīst pie darba, tikai saimniece vēl stāv pagalmā un noraugās, kā jurģinieki iegriežas mežā. "Lai tev labi klājas, Jēci!" viņa čukst. Tad viņa uzliek uz acīm plaukstu un raugās, vai vēl uz brīdi nesaskatīs Jēča platos plecus. Bet nē, ceļš ir tukšs. Vienīgi Ārijs iet lieliem, vienādiem soļiem pār lauku, kaisīdams starp izvilktām birzīm pirmo šī pavasara sēklu. Natei liekas, ka viņa dzird auzu čaukstēšanu. Tās nolīst pār silto, kūpošo zemi kā smagas, zeltainas lāses. 
Noriešu saimniece pagriež mežmalai muguru.

Man ir liels prieks, ka mēneša sākumā pēc Spīganas iniciatīvas - Latvijas valsts jubilejas mēnesī lasīt latviešu literatūru - pieķēros ilgi plauktā stāvējušajam A.Dziļuma romānam "Saplēstā krūze".
Romāns ļoti tipisks savam laikmetam - stāsta par cilvēku mīlestību, zemes kopšanu un pilsētas kārdinājumu. Varētu šķist, ka būs neinteresanti mūsu laikmetā, jo visa dzīve ir krietni savādāka. Bet tieši tas, manuprāt, ir labākais lasot mūsdienu start-up laikmetā un pieejā "izmēģināsim, ja nesanāks, domāsim, ko citu darīt". Grāmatā stāsta par smagu darbu un plānošanu gadiem uz priekšu. Un arī par to, kā godkārība un mantkārība uzliek arvien jaunus mērķus un traucē Noriešu saimniecei baudīt jau sasniegto. Romāna mīlas trīsstūri uzdod arī jautājumu - vai Nate jaunībā tomēr neizvēlējās māju, nevis mīlestības dēļ?
Romāns sākas galvenajai varonei Natei esot kalpu meitai Rijkuru saimniecībā (turpat viņa sastop pārējos galvenos varoņus - kalpu puisi Jēci, padzīvojušo kalpu Mārtiņu un kaimiņu mājas - Noriešu mantinieku Ēriku. Romāna beigās galvenās varones meita jau ir precību vecumā, bet Jēcis, izveidojis jaunu ģimeni, kopā ar Mārtiņu pamet Nates saimniecību.
Romāna nosaukums - dziļi simbolisks. Noriešu ūtrupē (mūsdienu valodā - izsolē) Nate nopērk krūzi, kurā attiecību sākumā liek smaržīgus ceriņus, bet ar laiku šī krūze cieš un pilda funkcijas tikai utilitāriem mērķiem. Vēl krietni pirms grāmatas beigām krūze pavisam saplīst. Un arī Nate romāna beigās jūtas kā saplēsta krūze - nevienam nevajadzīga.
Romāns bagāts ar atziņām par dzīvi un tēlainiem dabas un gadalaika aprakstiem. Vienīgais trūkums - ļoti garās nodaļas. Bet lasās ļoti viegli.
Iesaku noteikti izlasīt!
*****
431.lpp

1 komentārs:

Juris Gasuls teica...

paldies!, jauki, ka atrodas kāds, kurš lasa un runā par grāmatu (viss pārējais tantei guglei atradās par tv seriālu)