piektdiena, 2016. gada 22. jūlijs

Atsauksme par grāmatu "Bērnu audzināšana franču gaumē" (Pamela Drakermana)

Kad manai meitai ir astoņpadsmit mēneši, mēs ar vīru nolemjam visi kopā doties nelielā vasaras atpūtā. Mēs izvēlamies kādu piekrastes pilsētiņu, līdz kurai no Parīzes, kur mēs dzīvojam (esmu amerikāniete, bet vīrs - brits), ar vilcienu var nokļūt pāris stundās. Mēs rezervējam viesnīcas istabiņu ar bērnu gultiņu. Šobrīd meita ir mūsu vienīgais bērns, tādēļ nepārmetiet mūsu bažīšanos par to, cik tas varētu būt sarežģīti.
(..)
"Tas iztukšo egoismu," saka Estere, kura savu meitu - apburošo, dievināto vienīgo bērnu - izvilka no istabas, lai viņa no manis atvadītos. "Bērni, kas nesaka bonjour vai au revoir, vienkārši dzīvo kā burbulī. Tā kā vecāki sevi ir veltījuši viņiem, kad gan viņi sāks nojaust, ka viņiem ir arī jādod, nevis tikai jāņem?"
(..)
Kādu pēcpusdienu mēs kopā ar bērniem devāmies uz restorānu, kas atradās netālu no ostas. Tā bija viena no idilliski skaistajām Francijas vasaras dienām, kad pusdienlaika saules staros zaigo balti mazgātas ēkas. Un dīvainā kārtā mēs visi pieci to patiešām izbaudījām. Ēdienu mēs pasūtījām pavisam mierīgi un pēc kārtas. Bērni palika savās vietās un baudīja ēdienu - arī zivi un dārzeņus. Nekas netika nomests zemē. Es nedaudz pamācīju, kur tas nepieciešams, taču iztiku bez klaigāšanas. Tā gan nebija tāda atpūta kā ēst maltīti divatā ar Saimonu. Tomēr varējām izjust, ka tik tiešām esam devušies brīvdienās. Maltītes beigās mēs pat mierīgi padzērām kafiju.
*****
"Bērnu audzināšana franču gaumē" (Pamela Drakermana)


otrdiena, 2016. gada 12. jūlijs

Atsauksme par grāmatu: Grāmatnieks, kurš atrada dzīvi, Gabriela Zevina

Sieva nogalina savu vīru ar sasaldētu jēra cisku un no "ieroča" atbrīvojas, to pasniedzot vakariņās slepkavības izmeklētājiem. Rakstnieks Roalds Dāls stāstā gan nodrošina plašu izskaidrojumu, tomēr policists Lambiasī brīnās, vai tiešām pieredzējusi mājsaimniece jēra cisku pagatavotu, kā aprakstīts stāstā - proti, gaļu neatsaldējot un neliekot marinādē vai neizmantojot garšvielas. Vai, šādi pagatavota, tā nebūtu sīksta un bezgaršīga? Nenodarbojos ar gatavošanu )nedz noziegumiem), bet, pievēršot šim faktam lielāku uzmanību, stāsts sāk atšķetināties. Neņemot vērā šo atrunu, viss sakrīt, pateicoties meitenei, ko reiz pazinu, - sensenos laikos viņai patika Dāla Džeimss un milzu persiks. 
(..)
"Ej, apciemo Amēliju," Lambiasī saka Eidžejam. "Domāju ar meitēnu aiziet uz pilsētas Bērnu muzeju. Gribu viņai parādīt, kāpēc nebūtu prātīgi slēpties muzejā. Vismaz šajā laikā pēc vienpadsmitā septembra notikumiem."
(..)
Džeikobs paiet garām grāmatu plauktam, kas veltīts vēsturei, un pastiepj sveicienam roku pretī pusmūža vīrietim uz trepēm, teikdams: "Lambiasī kungs, man jums ir grāmata!" 
(243.lpp., burvīgā izdevniecība BaibaBooks)

Grāmata par grāmatām un cilvēkiem, kam patīk grāmatas. Lai arī grāmatā netrūkst pat detektvīvromāna elementi, kopumā grāmata ļoti gaiša un dzīvi apliecinoša. Cilvēki, dilemmas un lēmumi, attiecības un likteņi. Un grāmatas. 
Lai arī ļoti viegli lasās, tā izpelnījās manu aizkustinājumu un augstāko novērtējumu. Pilnīgi žēl, ka grāmata stāvēja plauktā jau kopš pavasra grāmatu izstādes.
Pilnīgi noteikti iesaku izlasīt!