piektdiena, 2016. gada 22. jūlijs

Atsauksme par grāmatu "Bērnu audzināšana franču gaumē" (Pamela Drakermana)

Kad manai meitai ir astoņpadsmit mēneši, mēs ar vīru nolemjam visi kopā doties nelielā vasaras atpūtā. Mēs izvēlamies kādu piekrastes pilsētiņu, līdz kurai no Parīzes, kur mēs dzīvojam (esmu amerikāniete, bet vīrs - brits), ar vilcienu var nokļūt pāris stundās. Mēs rezervējam viesnīcas istabiņu ar bērnu gultiņu. Šobrīd meita ir mūsu vienīgais bērns, tādēļ nepārmetiet mūsu bažīšanos par to, cik tas varētu būt sarežģīti.
(..)
"Tas iztukšo egoismu," saka Estere, kura savu meitu - apburošo, dievināto vienīgo bērnu - izvilka no istabas, lai viņa no manis atvadītos. "Bērni, kas nesaka bonjour vai au revoir, vienkārši dzīvo kā burbulī. Tā kā vecāki sevi ir veltījuši viņiem, kad gan viņi sāks nojaust, ka viņiem ir arī jādod, nevis tikai jāņem?"
(..)
Kādu pēcpusdienu mēs kopā ar bērniem devāmies uz restorānu, kas atradās netālu no ostas. Tā bija viena no idilliski skaistajām Francijas vasaras dienām, kad pusdienlaika saules staros zaigo balti mazgātas ēkas. Un dīvainā kārtā mēs visi pieci to patiešām izbaudījām. Ēdienu mēs pasūtījām pavisam mierīgi un pēc kārtas. Bērni palika savās vietās un baudīja ēdienu - arī zivi un dārzeņus. Nekas netika nomests zemē. Es nedaudz pamācīju, kur tas nepieciešams, taču iztiku bez klaigāšanas. Tā gan nebija tāda atpūta kā ēst maltīti divatā ar Saimonu. Tomēr varējām izjust, ka tik tiešām esam devušies brīvdienās. Maltītes beigās mēs pat mierīgi padzērām kafiju.
*****
"Bērnu audzināšana franču gaumē" (Pamela Drakermana)



Tagad šķiet modē ir viss franciskais, tad lai no manis arī tiek kāds francisks akcents. Kā jau grāmatas nosaukums ļauj nojaust, tā stāsta par to, kā bērnus audzina francūži. Un francūži arī šajā jomā tiek uztverti kā elegances paraugs.
Grāmata man nebija absolūts wow!, drīzāk gan aha! variants. (Bet mārketinga cilvēki esot izdomājuši, ka tas pat drīzāk signalizē par veiksmīgu rezultātu.) Bija daudzas lietas, kuras instinktīvi darīju, bet kuru pamatojumu uzzināju tikai šajā grāmatā. Bija lietas, par kurām nebiju iedomājusies.
Tāpat arī vērā ņemam daļa grāmatā attiecas uz kultūras atšķirībām: franču kultūra atšķiras no autorea dzimtās amerikāņu kultūras, un pilnīgi tāpat - no latviešu, tāpēc katrā gadījumā šo grāmatu nevajag pielietot pārāk burtiski.
Bet lietas ko mācīties un atgādināt sev - noteikt dažas stingras robežas bērnam, bet arī ļaut viņam būt bērnam un izzināt pasauli, un reizēm darīt kādas nerātnības.

Iesaku tiem, kam ir bērni!

2 komentāri:

Ātrie teica...

Frančiem laba pieeja vai arī kļūdos.

Anonīms teica...

Vairums 'francu' bernu izaug nepieklajigi, iedomigi un depresivi. Metodes no kuram pieklajigajiem latviesiem jaizvairas ! Nezin, kurs tad Latvija ir iepludinajis shadas jauno paaudzi degradejoshu instrukciju gramatas...