Ja nedēļas sākumā ir 2 jubilejas maniem vīriešiem, tad nogale iesākas, kā jau pienākas - ar ciemiņiem svinot dzīvi. (Tagad sēžot un rakstot attapos, ka neviena bilde no abiem ciemiņu piegājieniem nav. Un žēl...) Bet šī nedēļa Rīgā paiet arī skriešanas zīmē. Un atkal jāiestarpina, ka tādēļ nākas arī ko atcelt - par Muzeju nakti jau laicīgi saprotam, ka šogad jāizlaiž, bet Miera ielas svētkus atmetam jau dienas gaitā. Atkal žēl, ka visu nevar paspēt, bet tā nu ir, ja tik daudz notikumi vienā nedēļas nogalē.
Sestdienu sākam iesildoties - Rimi bija saorganizējis maratonu bērniem - ar Pulvertorni un Vanša tiltu. Un diplomiem un medaļām.
Pasākums gan notika ap diendusas laiku, un mazais skrējējs savas domas par to, vai skriet, vai nē strauji mainīja. Beigās gan distanci kopīgi veicām, tiesa tuvu asarām, ka tagad tieši tas ir jādara. Bet beigās bija medaļa, par ko tagad lepns. Un iespēja ēst cukurvati, lēkāt piepūšamajās atrakcijās un ēst auksto zupu.
Paldies organizatoriem par iespēju audzināt mazos skrējējus, tādus, kam 5 km vēl ir par daudz!
Sestdienas vakarā jādodas laicīgi pie miera, jo priekšā svarīga diena.
Vispirms ganu mājās abus bosikus, kamēr vīrs vareni pieveic pusmaratona trasi. Un tad jau palīgos atbrauc mamma, pārrodas arī laimīgais vīrs, un es varu iet cīņā ar saviem 10 km. Starts dienas vidū, karstā saulē nudien nav tas, ko alkstu, jo esmu karstumjūtīga persona un labprātāk uzturos ēnā. Bet šitāds pasākums tikai vienreiz gadā, tāpēc atņemu vīram Dienas devu, paņemu puslitru ūdens un dodos uz centru. Pa ceļam draudzīgi ar citiem skrējējiem pastāvu rindā uz wc. Atmosfēru noķeru, kad tai rindā stāvot, citas meitenes pamana uzrakstu, ka maksimums tualetēs var uzturēties 25 minūtes :)
Krastmala, cilvēki plūst, maratona un pusmaratona skrējēju apbalvošana. Iesildos un dodos uz savu starta koridoru. Pameklēju tēti un kolēģes, kam turpat vajadzēja būt, bet neatrodu, jo līdz sākumam neaizeju. Toties satieku cilvēku, ar ko kopā ir spēlēta Katana. Sakaršana gaidot startu un pirmsstarta ampelēšanās. STARTS! Ieslēdzu
endomondo un liekot kabatā izkrīt austiņas. Tāda sajūta, ka bremzēšanās pirmajā puskilometrā. Kad jau kļūst retāks, iespraužu savas austiņas, lai varu dzirdēt gan savu ātrumu, gan savu mūziku. 1 km noskriets ātrāk kā biju gribējusi, bet jūtos labi tāpēc pārāk necenšos sevi piebremzēt. Pirmo laistīšanas punktu gandrīz palaižu garām, jo, protams, neatceros, kur tas bija paredzēts, un esmu arī aizmirsusi vīra teikto, ka laistītāji ir labajā pusē. Pirmajā dzirdīšanas punktā atkal burzīšanās + es neveiksmīgi strauji mēģinu dzert un nedaudz aizrijos. Skrienas forši. Izmetam līkumu pa kluso centru, nogriežamies uz Valdemāra ielas, tur jau daudz līdzjutēju.
Pirms Kongresu nama parādās kāds no straujā tempā skrienošajiem
noskrien.lv skrējējiem, uzlec uz skatuves, padejo, nolec un skrien tālāk. Noskatos un nospriežu, ka arī gribētu tik viegli skriet :) un nepamanu vīru ielas otrā pusē.
Mūzika un skatītāji palīdz tikt Vanšu tiltā un tad sākas grūtākais posms - taisnākais un bez ēnas. Un ārā ir tik traki silts, cik nu ir :) pārskrienot tiltam, sajūta, ka vēl ļoti tālu tas pagriešanās punkts - Slokas iela. Skrienu un saku sev, ka vēl jātaupa spēki, lai tiktu atpakaļ augšā tiltā. Šitas arī sanāca lēnākais kilometrs.
Pie apgriešanās arī dzeršanas punkts. Gandrīz vai gribas atstāties (noskrieti 7km), bet no stāvēšanas jau nekas labāk nebūs - tāpat jātiek centrā, tā ka padzeru vien nedaudz ūdeni, apšļakstos un skrienu tālāk. Kad tieku līz Vanšu tiltam, ir jau vieglāk. Redzu, kā citi soļo pretējā virzienā.
Nākot lejā no tilta atkal daudz un skaļi līzjutēji. Nogriežos un zinu, ka ap Bastejkalnu varētu būt manējie, tāpēc skatos uz visām pusēm. Kāds pieskaras pie pleca un es jau pavirzos sānis, jo domāju, ka kādam traucēju, bet tas ir tētis - dodas uz dzeršanas punktu. Es jau pie pirmajiem galdiņiem esmu uzpildījusies un dodos tālāk. Pie uzkodām pamanu savu lielo bērnu (uzreiz jau redzu, ka viņš mani neredz) un mammu, kura arī izrādās mani nepamanīja, jo saprata, ka jākļūst par brīvprātīgo un pārvietoja augļus tuvāk galda malai, acis nepaceldama. Tālāk uzsmaidu vīram un skrienu.
Un atkal tētis pie sāna :) tā plecu pie pleca noskrienam līdz Rīgas Domei, bet tad es tempu nenoturu/tētis sevi nežēlo un piespiežas un aizskrien man nedaudz pa priekšu. Pagriežos arī es uz krastmalas un liekas baigi ilgi skrienu līdz finišam. Rādās jau pāri stundai, kurā cerēju iekļauties. Finišs ir! Satieku tēti, ejam pēc medaļām un pārtikas devas. Secinam, ka bija smagi! Bet skaidrs bija, ka arī forši! Pēc mirkļa jau pienāk SMS, ka mans rezultāts ir 1:00:46
Paldies tētim gan par skriešanu pie pleca, gan vēl vairāk - par iemācīšanu mīlēt skriešanu, jo tās ir vienas no foršajām bērnības atmiņām, gan nedaudz pašai skrienot, gan jūtot līdzi tētim, kurš vairākas reizes noskrējis arī pilnu maratonu!
Gatavojos pēc Nordea skrējienu rīkotāju publicētā treniņu plāna, vienu nedēļu (kamēr biju ceļojumā) gan iztiku bez skriešanas.
