Atsauksme par grāmatu: "November 9", Colleen Hoover (angļu valodā)

I wonder what kind of sound it would make if I were to smash this glass against the side of his head.

(..)

He's made such a huge difference in my life. More than he'll ever know. If it weren't good for him, I don't think I would have ever regained my confidence. I know I wouldn't have  had the courage to audition anywhere. Just having him in my life one day a year has had such a positive effect on me, I'd hate myself if I did the exact opposite for him.

(..)

I grin as I lower my mouth to hers. "Spoiler alert. They lived happily ever after."

And then I kiss her. 

And it's a twelve.

Not the end.

Far from it.

Ne visiem cilvēkiem ir tāda privilēģija - lasīt savas dzimšanas dienas datuma grāmatu, tāpēc, kolīdz uzzināju par Collen Hoover grāmatu November 9, uzreiz zināju- man to noteikti jāizlasa (gluži tāpat kā izlasīju sava dzimšanas gada grāmatu - 1984). 

Iepriekš es neko nezināju par autori, bet tagad es notiekti izlasīšu vēl kādu viņas grāmatu. Izrādās - viņa ir New York Times No.1 bestselleru autore.

Man šķiet šī grāmata nevar nepatikt grāmatumīļiem - stāsts ir par puisi, kas dāk rakstīt savu pirmo grāmatu un meiteni, kurai patīk lasīt. Grāmatas nosaukums ir radies no datuma, kad viņi satikās  - 9. novembrī. 

Tā ir Fellonas pēdēā diena Losandželosā - viņa pārvācas, lai sāktu jaunu dzīvi pēc tam, kad viņas  aktrises karjerai pārvilka svītru ugunsgrēkā gūtie apdegumi. Viņi ir jauni un Fellona ir pieņēmusi mātes viedokli, ka cilvēki ir gatavi ilgtermiņa attiecībām, tikai tad, kad ir sasniguši 23 gadu vecumu. Tādēļ viņi nolemj pārbaudīt savas attiecības un tikties reizi gadā tajā pašā vietā, tajā pašā datumā, un tā piecus gadus: 

We'll both get to experience life we're supposed to at this age, but we also get to be with each other once a year.

Attēls no november9book.com

Grāmatas sākums ir rotaļīgs un viegls, mīlestības pilns, bet tad Fellona uzzina ko tādu, kas leik viņai apšaubīt fiņu attiecību likteni un nolūkus.
Grāmatas beigas lika raudāt vairāku lappušu garumā. Beigas nepavisam nebija rotaļīgas un vieglas, tās bija - kā jau dzīvē mēdz gadīties.
Grāmata rakstīta gan no Fellonas, gan Bena perspektīvas, iespējams tas ir iemesls, kādēļ man grāmata tik ļoti patika. Ja tā nebūs mana šī gada grāmata Nr.1, tad noteikti viena no labākajām, ko šogad būšu lasījusi.

P.S. par grāmatām angļu valodā parasti rakstu blogā morebooksandboardgames.blogspot.com, bet šī grāmata man tik ļoti patika, ka nolēmu padalīties arī šeit.

Atsauksme par grāmatu "Leišmalīte" (Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis)

Pašā Latvijas stūrī, kaktiņā starp Lietuvu un jūru, ir maza apdzīvota vietiņa Nida. No lieljūras jūt vēja atvēzienu. Es esmu bijis daudzās zvejnieku ballēs un bijis klāt kaušanās reizēs. Es esmu redzējis atvēzienu. Vēl kulšanas talkās, kad galvā alus. Tā ir vērtība pati par sevi. Pamatīgs atvēziens. Veco Vāku saimnieku nevarēja vis viegli nokaitināt. Bet toreiz viņš pie kambara durvīm, aiz kurām bija ieslēdzies vainīgais, ar lielu atvēzienu iešūpoja labības maisu un trieca durvīs, un tās izjuka un izšķīda pa pildiņām un skaidiņām. Tad viņš pasniedzās un ar leilo ķepu sagrāba skaistās Holandes krāsns augšējā rotājuma kronī vienu podiņu un rāva tā, ka norāva visu augšējo kroni. Laba mūrniekmeistara kopā sietu. Tas bija atvēziens! Es esmu zemes stūrītī, bet visu vēju vējvaļā, vēja rozes centrā.
(..)
Bet meitenei ir veiksme, kas nāk kopā ar prieku. 1929. gadā pēc lauksaimniecībs skolas beigšanas Priekuļos viņa strādā par laboranti uzturvielu pārbases laboratorijā. Ņem analīžu paraugus Jelgavas tirgū un pārtikas veikalos.
(..)
Zemgales stacija bija gana izdemolēta. Kad biju te iepriekšējo reizi, draudzes vadītāja Regīna Beinaroviča stāstīja, ka tai neesot bijušas ne durvis, ne logi, jumts bijis vienos caurumos un sienas sapelējušas. Tas viss tika atjaunots, 2006. gadā Zemgales baznīcā prāvests Rosļaks novadīja iesvētīšanas dievkalpojumu. Vietā, kur cilvēki gāja uz peronu, kur bija stacijas durvis, tika novietots altāris. Baznīcu iekārtoja Amatniecības vidusskolas skolēni. Altāris, grēksūdzes kambaris, kokgriezumi, baznīcas atribūti ir mēreni moderni, viss ieturēts gaišos toņos. Te ir seni, enerģētiski spēcīgi simboli: evanģēlistam Jānim - eņģelis, Lūkasam - lauva, Matejam - vērsis un Markam - ērglis. Zvans stāv baznīcā, tornim gan nauda neesot pietikusi. Baznīcā ir kāda amatiera gleznota mīlīga Jaunavas Marijas bilde, kuru uzdāvinājusi kāda vācu draudze, mācītājs Rosļaks pievērsa uzmanību, ka Marija gleznā izskatās pēc latviešu tautumeitas, pēc kāda latviešu pasaku tēla. Baznīca vispār ir mīlīga. Pārsteidzoši, ka tik nemierīgu, trauksmainu vietu kā stacija ar tās murdoņu un saraustītām emocijām var pārvērst par baznīcu, kuras aicinājums ir tieši otrādi - "iecentrēt" dvēseli, viest mieru, lēnprātību un harmoniju.
Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis "Leišmalīte", 628. lpp, izdevniecība "Zvaigzne"

Atsauksme par grāmatu "Simt soļu ceļojums"

Es, Hasans Hadži, piedzimu kā otrais bērns sešu bērnu ģimenē. Piedzimu virs vectēva restorāna Napean Sea Road rajonā, toreizējā Rietumu Bombejā, divas desmitgades, pirms šo vareno pilsētu pārdēvēja par Mumbaju. Domāju, ka mans liktenis jau no paša sākuma bija ierakstīts zvaigznēs, jo mana pirmā dzīves sajūta bija machli ka salan smarža, ko radīja pikanta zivs karijā un kas caur grīdas dēļiem iezagās manu vecāku guļamistabā virs restorāna. Vēl arvien atceros sajūtu, kad, zīdainis būdams, piespiedu seju cieši klāt aukstajām bērnu gultiņas redelēm, izbāzu degunu tik tālu, cik vien redeles ļāva, un mēģināju gaisā sajust aromātisko kardamona, zivju galvu un palmu eļļas smaržu buķeti, kas pat toreiz - vēl tik agrā vecumā - ļāva man nojaust, ka plašā pasaule, kura gaida ārpusē, ir pilna prātam neaptveramu bagātību, ko atklāt un izbaudīt.
(..)
Bija visdziļākā ziema, un es aizvadīju ļoti aizņemtu sestdienu. Ārpasaule bija kristāldzidra un balta, no Le Saule Pleureur vara notekcaurulēm karājās brangas lāstekas kā šķiņķa gabali, kas žāvējās šķūnī. Tvaikojošā virtuve bija pilna rosības, kastroļu vāki grabēja, uguns liesmoja, un šajā kulinārijas drudzī man bija likts pagatavot dienas suflē, iecienītu pusdienu ēdienu no kazas siera un pistācijām.
(..)
Un tad es atcerējos. Ar lielu apņēmību paņēmu šķēres un rūpīgi izgriezu rakstu trešajā lappusē. Ieliku to koka rāmītī, noliecos un pie sienas piekāru paziņojumu par savu trešo zvaigzni.
Tajā izsalkušajā vietā.
Pirms gadiem trīsdesmit.
Ričards K.Moraišs (Richard C. Morais) "Simt soļu ceļojums", 318. lpp., izdevniecība BaibaBooks

Grāmata: Mana paradīze (Aleksandrs Čaks)

Mēs varam būt lepni par to, cik daudz labu darbu ir latviešu literatūrā. Un vislabāk daiļliteratūru var izbaidīt  - lasot dzimtās valodā rakstīto, izbaudot valodas nianses un spēles, nebaidoties no kaut kā pazaudēšanas tulkojumā.
Lai arī šo dzejoļu krājumu Zvaigzne ABC ierindojusi sērijā "Skolas bibliotēka", man grāmata šķiet ideāla arī tiem, kam vidusskola jau krietni aiz muguras, jo ļoti labs ievads zināšanu atsvaidzināšanai par dzejnieku, cietie vāki, laba cena (vēl labāka e-grāmatai). Un galu galā - kā var nemīlēt Čaku :)
Dzejoļu krājumu veido 10 tematiskās un noskaņas nodaļas.
Vērtējums: *****

Ekskursija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Ja kāds ir tāds pats, kā es, un joprojām nav bijis Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, tad noteikti iesaku to izdarīt.

Iespēja apmeklēt ir gan savācot grupu un piesakoties ekskursijai, gan sestdienās pievienojoties publiskajām ekskursiju grupām (atminos, ka gide stāstīja par tādu iespēju, bet mājaslapā nevaru atrast).

Kādēļ apmeklēt Gaismas pili? Pirmkārt jau – bauda ir skatīt Rīgas ainavas no Pārdaugavas puses. Otrkārt- uzzināt vairāk par ēkas tapšanu. Un pēdējais, bet ne mazsvarīgākais  - ekskursijā var uzzināt Latvijas Nacionālās bibliotēkas sniegtos pakalpojumus. Piemēram, akcija "Tautas grāmatu plaukts" joprojām ir aktuāla un var nest savu īpašo grāmatu ar savu novēlējumu (mājaslapā var apskatīt arī jau ziedotās īpašās grāmatas un novēlējumus).
No digitālajām lietām:

• projekts "Zudusī Latvija", tiem kam interesē vēsture;
• digitalizētie mūzikas ieraksti, tai skaitā Bellacord plates
• īpašā telpa jauniešiem -15+ ar radošā, izglītojošām un izklaidējošām aktivitātēm, kā arī galdaspēlēm
• Bērnu literatūras centrs, kurš organizē arī dažādas aktivitātes un nodarbības bērniem.

Un tas ir tikai tas, kas man iekrita atmiņā....

Grāmata: Saplēstā krūze (Alfrēds Dziļums)

Pēc tēva nāves jaunais Noriešu saimnieks rīkoja ūtrupi. Viņam vairs nevajadzēs ne lopu, ne ratu, ne ragavu, ne sīko saimniecības lietu. Ēriks vairs neplēsīs sīksto Noriešu zemi un nelocīsies ar cirvi krūmiem aizaugušās pļavās. Ja tēvs savā mūžā nekā liela te nebija varējis izdarīt, tad Ēriks nemaz nemēģinās sākt. Pēc viņa domām, Noriešiem tik vien vērtības bija, ka tie atradās blakus valsts mežam, kur ziemas mēnešos varēja iebraukt peļņā vai rudeņos slepeni aizvest uz pilsētu vezumu skuju. Bet Ēriks arī šajā ziņā nestaigās tēva pēdās. Viņš jau nepaliks par peļņas vīru vai meža zagli! Viņš vēl labi atceras pagājušā rudens nelaimi un kaunu, kad mežsargs tēvu atrada mežā nositušos pie zagta koka celma. Tādēļ Ēriks šopavasar bija nolēmis likt mājās rentnieku un atbrīvoties no visām lietām, kas viņam varētu atgādināt mazvērtīgo pagātni.
(..)
Noriešu saimniece nelaida vairs lopus ganos. Viņa kapāja tiem runkuļus, nesa āboliņa klēpjus un bēra miltu riekšavas. Viņas govis turējās pienīgas un brangas. Viņa baroja aizgaldā četras cūkas, kopa zosis, pīles un tītarus - viņas pagalmā ik dienas kņadoja dzīvība.
(..)
Noriešu ļaudis pamazām izklīst pie darba, tikai saimniece vēl stāv pagalmā un noraugās, kā jurģinieki iegriežas mežā. "Lai tev labi klājas, Jēci!" viņa čukst. Tad viņa uzliek uz acīm plaukstu un raugās, vai vēl uz brīdi nesaskatīs Jēča platos plecus. Bet nē, ceļš ir tukšs. Vienīgi Ārijs iet lieliem, vienādiem soļiem pār lauku, kaisīdams starp izvilktām birzīm pirmo šī pavasara sēklu. Natei liekas, ka viņa dzird auzu čaukstēšanu. Tās nolīst pār silto, kūpošo zemi kā smagas, zeltainas lāses. 
Noriešu saimniece pagriež mežmalai muguru.

Atgriešanās pie grāmatām

Kad jau biju samierinājusies, ka grāmatas nespēju ietilpināt savā ikdienas skrējienā, secināju, ka nu jau atkal tām ir laiks manā ikdienā (paldies bērniem, kas kļuvuši gana pastāvīgi!). Un pilnīgi necerēti esmu jau paguvusi izpildīt savu Goodreads izaicinājumu - 13 grāmatas, kaut arī priekšā veseli 2 mēneši :) Lasīšanas tempu noteikti arī uzlaboja jaunais gadžetiņš - Kindle whitepaper (paguvu jau domās Luīzei apsolīt ierakstu).
Bet šoreiz ne par to - šoreiz par ļaušanos grāmatu baudai apgāda Zvaigzne ABC rīkotajā "Spoku naktī" dienu pirms Halovīna. Pamatdoma: lasītāji, blogotāji un rakstnieki tiek ielaisti tumsā grāmatnīcā un 4 stundas var baudīt grāmatas un sarunas. Ideja radusies no gadījuma, šķiet Amerikā, kur kāds cilvēks nejauši bija pa nakti ieslēgts grāmatnīcā un viņš cītīgi bildēja savus piedzīvojumus un publiskoja sociālajos tīklos un kļuva tādējādi slavens.

Paldies Spīganai par foto!

 Savukārt, mēs bijām labi bruņojušies (lukturīši) un nodrošināti ar pamatvajadzībām (ēst un dzert). Un tad sekoja nesteidzīga baudīšana. Ņemot vērā, ka pie lasīšanas lielākoties tieku vakarā un mēdzu pie grāmatas aizmigt, bet uz grāmatu veikalu aizejot ar bērniem - jāpieskata, lai necieš neviena no grāmatām, tad kādam sagribas paēst, padzert vai uz tualeti - neko daudz parasti nepagūstu izpētīt.
Tad nu šajās 4 stundās izpētīju daudz grāmatas un veselas 12 noskatīju potenciālai lasīšanai.

Īsi sakot - liels paldies rīkotājiem un pārējiem "spokotājiem"! Un lai visiem laba lasīšana!

P.S. Iesaku novembrī interesanto Spīganas akciju - izlasi šomēnes vienu latviešu grāmatu. Un ja gribas ko piedzīvojumiem bagātāku - iesaisties novembra romānu rakstīšanas akcijā!

Grāmata: Romas brīvdienas (Keita O'Riordena)

Konija vilka savu nelielo ceļojumu somu uz riteņiem cauri Hītrovas ielidošanas zālei un devās taisnā ceļā uz taksometru pieturu. Iespējams, būtu vajadzējis piezvanīt Mērijai un palūgt, lai draudzene atbrauc pretī, jo notikušā dēļ gaidīšana rindā un brauciens taksometrā uzdzina teju vai šermuļus. Tiesa, tad nāktos visu izstāstīt, bet īsto vārdu vēl nebija. Konijai jāpadomā arī par saviem dēliem. Ko viņa tiem sacīs? Trūka padoma, kā labāk rīkoties - saasināt vai iespējami notušēt šī starpgadījuma nozīmi? Beigu beigās arī viņa pati joprojām nebija tikusi skaidrībā, kā vērtēt vakarvakara un šīrīta notikumus, ja par atskaites punktu izmanto Rihtera skalu.
(..)
- Met! Nesaki to! Lūdzu, gluži vienkārši vairs nekad nesaki šos vārdus. Vismaz ne dienas atlikušajā daļā. Savādā kārtā es neuzskatu par apstrīdamu faktu, ka tev bija visas tiesības nebraukt mājās, lai palīdzētu senai draudzenei. Toties bija cietsirdīgi nepaziņot ģimenei, ko tu grasies darīt vai ar ko esi kopā. Es neticu, ka tu esi cietsirdīgs pēc dabas, tāpēc tava rīcība bija divkārt nežēlīga. Tu būtu varējis man dot iespēju uzticēties tev.
(..)
Sabāzis rokas dziļāk džinsu kabatās, Mets nogriezās ap stūri. Sieviete stāvēja uz balkona, gaidīja. Viena roka pastiepās viņam pretī, otra atglauda aiz auss matu šķipsnu. Nedomādams Mets pacēla roku atbildes sveicienam; attālums starp viņiem šķita saraujamies, radās sajūta, ka pirksti saskaras. Mets ieraudzīja, ka Grēta smaida. Viņš žigli devās pretī nekad nedzīvotajai dzīvei.
Keita O'Riordena "Romas brīvdienas", 395.lpp.

Grāmata: Dubultnieki un citi stāsti (Toms Kreicbergs)

Mammu
Te raksta Žeņa, tavs dēls. Es esmu pilī, kurā dzīvo rūķi! Kad tu teici, ka daktere Olga maksātu daudzus rubļus zēnam, kurš viņai palīdzētu, man bija bail, bet neatzinos. Es negribēju būt savtīgs, jo ar rubļiem tu varēsi samaksāt par slimnīcu, lai atkal būtu vesela. Tagad es priecājos, ka tomēr atbraucu.
(..)
Koddējs Epsoms gribēja uzreiz uzbrukt mājsēžiem ar dinamītu, bet mēs nevarējām atļauties, lai kaut kas traucētu eksperimentam. Es viņam teicu, lai skrien pie mūsējiem un piekodina Femijam sagatavot uzbrukumu no slēpņa, kad mājsēži dosies atpakaļceļā. Pārējos es iesūtīju Mājā.
(..)
Pēdējā doma pirms iegremdēšanās bija vārdi, ko Saša/es teiksim, kad pamodīsimies.
- Man tevis pietrūka, brāl.
Dubultnieki un citi stāsti. Toms Kreicbergs, 172 lpp., Zvaigzne ABC

Grāmata: Par ko es runāju, runādams par skriešanu (Haruki Murakami)

Kāda maksima vēsta, ka īsts džentlmenis nekad nerunājot par sievieti, no kuras šķīries, un pat nodokļiem, kurus nomaksājis. Galīgi meli! Es tik tikko to izdomāju. Taču, ja šāds teiciens tiešām pastāvētu, tad varbūt tam vajadzētu pievienot vēl vienu noteikumu, proti, īsts džentlmenis "nekad nerunā par veselību". Patiesi, diezin vai īsts džentlmenis klāstīs citiem kaut ko par sau veselību. Tā šķiet.
(..)
Skriešanas laikā ir labi nodarboties ar runas vai kā cita mācīšanos. Kājas kustas pavisam neapzināti, un tad galvā rindojas vārdi. Izlīdzinās teikumu ritms, iedomājos, kā tie vārdi izklausīsies. To darot, apziņa ir it kā nolikta kur citur, skrienu lēnā, dabiskā tempā, un tā es varu ilgi skriet. Tikai ir tā, ka, domās sarunājoties, mēdzu savilkt seju kādā grimasē, mazliet žestikulēt, un tas, ka es to daru skrienot, citiem ceļā satiktajiem skrējējiem šķiet mazliet savādi.
(..)
Un, ja man būs kaut kāda epitāfija un ja es varētu izvēlēties tajā rakstīto, tad es gribētu, lai iekaļ šādus vārdus:

Haruki Murakami

Rakstnieks (un skrējējs)

1949-20**

Vismaz līdz pašām beigām nepārgāja soļos.

To es šobrīd vēlos.
Par ko es runāju, runādams par skriešanu. Haruki Murakami, 173. lpp, Zvaigzne ABC

Grāmata: Aitas medīšanas piedzīvojumi (Haruki Murakami)

Par viņas pēkšņo nāvi man telefoniski pavēstīja kāds draugs, kas bija par to izlasījis avīzē. Viņš rakstu nolasīja klausulē. Parasts raksts. Teikumi, kādus treniņa nolūkā būtu varējis rakstīt tikko universitāti beidzis žurnālists. Uz kura ielas stūra; kurš sēdējis pie kravas mašīnas stūres; kas ko notriecis. Pienākuma dēļ aprakstīta nāve nelaimes gadījumā. Izklausījās kā īss, žurnāla titullapā nodrukāts dzejolītis.
(..)
- Tā nav, ka nebūtu, pie kā pieķerties. Pirmām kārtām, ir tā fotogrāfija, un tad vēl - ir tavs draugs. Lai kuru ceļu ietu, man liekas, ka beidzot kaut kas noskaidrotos.
(..)
Diena bija tikpat kā galā, es sāku iet un dzirdēju vilnīšu šļakstus aiz muguras.
Aitas medīšanas piedzīvojumi. Haruki Murakami, 326.lpp, Zvaigzne ABC

Grāmata: Bizness Džeimija Olivera stilā

Izvairīties no Džeimija Olivera ir grūti. Kā šefpavārs un kaislīgs pareiza uztura aizstāvis viņš ir viena no slavenākajām Lielbritānijas televīzijas "sejām". Un pat tie, kuri ietiepīgi neatzīst viņa propagandu televīzijā, droši vien pietiekami labi apzinās, ko viņi zaudē.
(..)
Arī Penija Ņūmena tika pieņemta šajā uzņēmumā laikā, kad Fifteen zīmolu bija nepieciešams sapurināt, un, pateicoties darbam mārketinga jomā Avon un Fabergé uzņēmumos vēl pirms darba The Body Shop un Cafédirect, viņa bija ideāls kandidāts šāda uzdevuma paveikšanai.
(..)
Dažiem nākamajiem gadiem vajadzētu parādīt, cik tālu Olivers ir nonācis ceļā  uz patiesi dzīvotspējīgas, īsti pukka biznesa impērijas izveidi.
Trevors Klousons "Bizness Džeimija Olivera stilā", 213. lpp., Zvaigzne ABC/
****
Interesanta un viegli lasāma grāmata, kas ļauj iepazīt tuvāk vienu no populārākajiem pasaules pavāriem - Džeimiju Oliveru. Jāatzīst, ka personības jautājums (un uzraksts: 10 zīmola veidošanas noslēpumi - lasot gan tos nepamanīju) laikam arī bija tas, kas mani pamudināja iegādāties šo grāmatu. (Un atpūsties no mārketinga literatūras). Par biznesu arī grāmatā ir vērtīgas lietas, bet šo grāmatu vienu pašu nevajadzētu uztvert par ābeci biznesa izveidē un sevis mārketingā :) Kopumā grāmata patika un iesaku!

Grāmata: Čempionu brokastis jeb Ardievu, melnā pirmdiena! (Kurts Vonnegūts)

Šis ir stāsts par divu pavecu, izkāmējušu, vientuļu, baltādainu vīru satikšanos uz bojāejai nolemtas planētas.(..)
-Viņi darīja ar mašīnām visu, ko nedrīkst darīt, - Dveins teica Frensīnei. - Un es nemūžam neaizmirsīšu, kas bija rakstīts uz durvīm mājai, kur notika šīs eksekūcijas.  - Re, kāds bija uzraksts, par kuru Dveins stāstīja Frensīnei:

Brīžam paskarbi un šizofrēniski, bet lasās ļoti viegli un ātri. Bonusā - autoa ilustrācijas.
Klasika paliek klasika - iesaku izlasīt

Grāmata: Dzīvā vēsture (Hilarijas Rodhemas Klintones autobiogrāfija)

Es nepiedzimu par Pirmo lēdiju vai senatori. Es nepiedzimu par demokrāti. Es nepiedzimu par advokāti vai sieviešu tiesību un cilvēktiesību aizstāvi. Es nepiedzimu par sievu vai māti. Es piedzimu par amerikānieti divdesmitā gadsimta vidū, veiksmīgā laikā un vietā. Es bijuu brīva pieņemt lēmumus, kas nebija iespējams manas zemes iepriekšējo paaudžu sievietēm un nav iedomājams daudzām sievietēm visā pasaulē vēl šodien. Es kļuvu pieaugusi uz vētrainu sociālo pārmaiņu viļņa un piedalījos politiskajās cīņās par to, kas ir Amerika un kāda ir tās loma pasaulē.
(..)
Kādā neaizmirstamā jūnija vakarā Rožu dārzs nonāca pilnīgā Aretas Franklinas varā; tas bija viens no daudzajiem koncertiem, ko mēs sarīkojām Baltajā namā un kas vēlāk tika rādīti televīzijā. Viņa kā īsta karaliene pastaigājās starp galdiņiem, pie kuriem sēdošie viesi sajūsminātā aizgrābtībā klausījās, kā Areta lidot izlido cauri savam gopseļu un soul mūzikas repertuāram kopā ar dziedātāju Lū Roulsu. Pēc tam viņa pārgāja pie mūziklu melodijām un pieliecās tuvu klāt Bilam, kurš savā krēslā šūpojās, klausīdamies, kā viņa dzied: "Pasmaidi, kāda jēga raudāt..."
(..)
Un tad es pateicu ardievas namam, kurā biju pavadījusi astoņus gadus, dzīvojot vēsturi.

Kopumā - burvīga grāmata. Vienīgi brīžam šķita, ka pārāk daudz uzmanības politiskajām peripētijām un pārāk maz pašai personībai.

Grāmata: Vēl īsāk par laika vēsturi (Stīvens Hokings, Leonards Mlodinovs)

Mēs dzīvojam savādā un brīnumainā Visumā. Lai pienācīgi novērtētu tā vecumu, spēku un pat tā skaistumu, nepieciešamas īpašas iztēles spējas. Mūsu - cilvēku - vieta plašajā kosmosa telpā izrādās visai nenozīmīga. Tāpēc mēs pūlamies to izprast un apzināties savu lomu šajā sistēmā. Pirms dažiem gadu desmitiem kāds pazīstams zinātnieks (daži apgalvo, ka tas bijis Bērtands Rasels) uzstājās ar lekciju par astronomiju. Viņš pastāstīja, ka Zeme riņķo ap Sauli, turpretim Saule - ap milzīga zvaigžņu sakopojuma - mūsu galaktikas - centru. Priekšlasījuma beigās zāles pēdējās rindās piecēlās kāda sīka auguma večiņa un teica: "Jūs mums stāstat galīgas muļķības. Pasaule patiesībā ir plakana kā šķīvis un balstās uz milzu bruņurupuča muguras." Zinātnieks pārākuma apziņā pasmaidīja un apjautājās: "Bet uz kā balstās bruņurupucis?" - "Jūs gan esat gudrs, jaunais cilvēk, dikti gudrs," atbildēja večiņa. "Taču bruņurupuču ir daudz - līdz pat apakšai!"
(..)
Tagad iedomājieties, ka elektroni tiek sūtīti caur atverēm pa vienam. Vai joprojām tiks novērota interferences aina? Varētu iedomāties, ka ikviens elektrons virzīsies caur vienu vai otru atveri, neradot interferences rakstu. Taču īstenībā, arī sūtot elektronus pa vienam, joprojām parādās interferences raksts. Tātad katrs elektrons vienlaikus iziet caur abām atverēm un rada interferenci pats sev!
(..)
Ja pilnīgā teorija tiešām tiks atklāta, drīz vien tā pamatvilcienos kļūs saprotama visiem, nevis tikai dažiem zinātniekiem. Tad mēs visi - filosofi, zinātnieki un arī vienkāršie cilvēki - varēsim apspriest jautājumu, kāpēc pastāv Visums un mēs paši. Ja atradīsim atbildi, tas būs cilvēka prāta lielākais triumfs - būsim izibinājuši Dieva prātu.

Uzreiz atzīšos, ka citas Hokinga grāmatas neesmu lasījusi un salīdzināt nevaru. Bet šī ir laba - gana vienkāršā valodā (bet ne galīgi tautas valodā) stāsta par kosmosu, relativitātes teoriju un tādu svarīgu lietu kā kvantu mehānika. Labs vispārīgs ievads pamatlietās un pamatterminos. Iesaku!

Grāmata: Klūgu Mūks (Inga Ābele)

Inga Ābele, Klūgu mūks. Dienas grāmata
Es viņu pazīstu uzreiz.
Latgales krustmātes dziesmu grāmatā starp lapām atradu viņa portretu uz nodzeltējuša avīžpapīra. Lepns, mazliet ironisks skatiens. Tērpies vienkāršā uzvalkā, bet viņā jautās kaut kas kundzisks. Ne vēsts no ierastās zemnieka smagnējības. Neko daudz krustmāte par viņu neprata pateikt - tas esot Pēterburgā skolojies baznīckungs, teoloģijas maģistrs un Latgales atmodas darbinieks, valstsvīrs, kurš pievienojis Latgali Latvijai, bet pēc tam ar Romas pāvesta rīkojumu izslēgts no Katoļu Baznīcas.
(..)
Francis palika dejotāju drūzmā viens, šķetinādams dīvainās izjūtas, kas viņu piemeklēja, redzot Terēzi attālināmies.
(..)
Nakts un ziemas tuvās nojausmas aizvien melnāk sabiezē pamalēs. Man laiks doties tālāk - pie krustmātes, kura katru gadu Treju Ķieneņu dienā no jauna pārvelk uz istabas durvju stenderes ar nezināma senča roku uzkrāsotos baltos krustiņus, Krustmātes maize droši vien jau ir izcepusies. Skatos uz pieminekli un jūtu zem zābaku zolēm smalki, tikko manāmi elpojam Latgolas zemi. Smidzina biezs, nerimtīgs lietus, jauc trūdus ar smilti - tur dus māraskoku pazemes vasas. Tām jāpārziemo, jāsakrāj saknēs dzīvības spēks. Kad pēc pusgada debesīs atkal atgriezīsies saule, pretī zīdaini šalkos neskaitāmu klūgu jaunās, smalkās lapiņas.

Blogam jubileja - dāvanas lasītājiem :)

Nekad nebiju iedomājusies, ka pienāks šī diena - bloga 5 gadu jubileja, jo sākās mana rakstīšana diezgan nevainīgi - biju jau kādu laiciņu nosēdējusi mājās ar bērnu un pietrūka iespēja rakstoši izpausties. Tēmas par ko ir pamainījušās, veids arī un varu pateikt tikai to, ka izmaiņas noteikti būs un cerams drīz. Un centīšos vēl kādu laika strēķīti šeit pierakstīt to, kas varētu citiem noderēt vai iedvesmot.
Par godu jubilejai daru jaunu lietu - bloga giveaway, konfekte vai vienkārši dāvana lasītājiem:

• par godu manai kaislībai - lasīšanai: grāmata "Zili brīnumi". Lai pasaule brīnumaināka!
  
• latviešu jauniešu galdaspēle "Wash Dash"
  
• rokdarbu šķērītes un mini izšūšanas komplekts (ja vēl neesi uz Tu ar izšūšanu, apsolos sniegt konsultācijas:) )
  

Pieteikšanās līdz 19. novembrim! Balvai vari pieteikties - vai interesē viss, vai arī tikai daļa.
Kā piedalīties:
Atstāj komentāru, par to, ko vēlies saņemt dāvanā. Ja gribi palielināt iespēju vinnēt, atbildi arī uz pārējiem jautājumiem.

Grāmata: Latvijas neatkarības karš 1918.-1920.

Juris Ciganovs, "Latvijas neatkarības karš 1918.-1920.", Zvaigzne ABC.
Latviešu tautas dzīvē bijuši nozīmīgi mirkļi, kuri kardināli mainījuši tās vēstures plūdumu. Par tiem runāja un runās vēl daudzas paaudzes. Ilgs un sarežģīts bija mūsu valsts tapšanas ceļš. Latvijas valsts dibināšana bija izcils notikums - pirmo reizi latviešu tautas vēsturē tai radās iespēja izveidot savu valsti. Bet brīvība vēl bija jāizcīna smagās kaujās. Galvenais cīņu smagums gūlās uz jaunās valsts bruņoto spēku pleciem. Pirmās Latvijas Republikas valdībai uzticīgās karaspēka vienības, kas kļuva par pamatu vēlākai mūsu valsts armijai, izveidojās jau tūlīt pēc valsts proklamēšanas. Neatkarības kara laikā (1918-1920) no nelielas cilvēku grupas, kura, par spīti nelabvēlīgiem politiskajiem un militārajiem apstākļiem, saglabāja ticību tikko izveidotai valstij, radās armija, kas nosargāja jaundibināto Latvijas Republiku.
(..)
Parr spīti vācu liktajiem šķēršļiem, latviešu karaspēka skaitliskais sastāvs Kurzemē pieauga. 3. februārī Kalpaka komandētajā bataljonā bija 276 vīri (reāli kaujas vienībās 245). Divas nedēļas vēlāk ieradās pirmais papildinājums - Atsevišķā (Studentu) rota.
(..)
Laikraksts "Latvijas Kareivis" rakstīja: "18. novembris 1918. gadā un 11. augusts 1920. gadā ir lielas dienas mūsu vēsturē. Ar vienu sākās cīņa par mūsu valsti, ar otru ir nobeidzies mums uzspiestais karš. Latvijas zeme ir iztīrīta no ienaidniekiem, Latvijas lauki ir vienoti un tos nebradā svešas kājas. Mēs esam ieguvuši neatkarīgu valsti. To ir bijuši spiesti atzīt arī mūsu ienaidnieki."

Grāmata: Adams Džonsons "Bāreņu pavēlnieka dēls"

Adams Džonsons "Bāreņu pavēlnieka dēls"
PILSOŅI, pulcējaties ap skaļruņiem, noklausieties svarīgos jaunumus! Kur vien atrodas skaļruņi - virtuvē, kabinetā vai rūpnīcā -, uzgrieziet tos skaļāk.
(..)
Kamēr soļojām cauri vieglam, siltam lietutiņam, kas pilēja no zaļajiem, glumajiem betona griestiem, daži subjekti pamazām atžilba. Maskas mēs turējām, cieši piespiestas pie sejas. Pērn rezervuārā iezagās difterija, pievārējot visus subjektus un pie reizes nomedījot arī dažus nopratinātājus.
(..)
Tas, kuru viens Diženais Vadonis aizved pie otra mūsu Vadoņa, patiesi dzīvo mūžam, pilsoņi! Tā viduvējs vīrs top par varoni, par mocekli, par iedvesmu mums visiem. Tādēļ neraudiet, pilsoņi, jo, rau - komandiera Ga bronzas krūšutēls jau tiek uzstādīts Revolūcijas Mocekļu kapsētā! Nosusiniet acis, biedri, jo bāreņi nākamajās paaudzēs būs svētīti ar varoņa un mocekļa vārdu. Mūžīgi, komandieri Ga Čholčhun! Šādi tu dzīvosi mūžam!

Grāmata: Running for Dummies

 Florence Griffith Joyner, John Hanc un Jackie Joyner-Kersee grāmata "Running for Dummies" ir ievads skriešanas vairāk tehniskajā pusē. Liela daļa lietu zināmas un/vai pašsaprotamas, bet atkārtošana esot zināšanu māte :) daudz skrējienu apraksti (notiek ASV) un cita informācija, kas aktuālāka amerikāņiem.