Kamēr vēl var paspēt šosezon uz 3 izrādēm, beidzot jāieraksta atskaite par izrādi "Pīters Pens" Dailes teātrī :)
Režisore - Laura Groza-Ķibere, aktieru plejāde arī ļoti krāšņa - galvenajās lomās Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Dainis Grūbe, uzteicams arī Gints Grāvelis Kapteiņa Džespera Āķa lomā, Kristīne Neverauska - Skārdulītes lomā un Artis Robežnieks Dārlinga kunga lomā.
Krāšņa scenogrāfija un iespēja arī pieaugušajiem izbaudīt/atgriezties bērnības fantāziju pasaulē. Un kas var būt labāks puišiem un meitenēm kā nedaudz briesmu izraistīta adrenalīna un daudz lietu, kas pieder tikai bērnībai :)
Piezīme Nr.1. Laimīgi nelaimīgā kārtā oriģināldarbu neesmu lasījusi, salīdzināt nevarēšu/
Piezīme Nr.2. Izrādes garums sākotnēji bija iemesls, kādēļ atliku došanos uz izrādi, jo kurš bērnudārznieks spētu līdz 22.00 skatīties teātri, bet tagad izrāde sākas ātrāk un beigas var sagaidīt
Vērtējums: *****
Biļešu cena: 5-15 EUR
Tik laba izrāde, ka joprojām par to runājam, turklāt vēl bērniem paredzēta. Turklāt, lai gan mūzika man pat ļoti patīk, mūzikli man nereti liekas tādas sabojātas teātra izrādes. bet šoreiz - pilnīgi otrādi. Dziesmas tik dabīgi saplūda ar pasakas sižetu (par meitenīti Dorotiju, kas kopā ar savu sunīti Toto nokļūst brīnumzemē). Turklāt izrādei ir ne vien vienkārši dzīvā mūzika, bet ļoti labi muzikanti, kā arī teicama (!) aktieru-dziedātāju plejāde: Ieva Sutugova, Juris Kaukulis, Antons Zamišļjajevs, Uģis Roze, pats mūzikla komponists Valts Pūce, Ieva Akurātere, Aija Vītoliņa, Artis Robežnieks, Ralfs Eilands un Atis Ieviņš.
Interesanta ir arī izrādes scenogrāfija. Kā rakstīts publicitātes materiālos: "Šī izrāde iziet ārpus ierastajiem teātra mākslas rāmjiem un pietuvojas kino žanram. Pirmo reizi mūsu teātra vēsturē izrāde tiek veidota, balstoties uz izspiešanas metodiku vai keying, kas plaši tiek izmantota kino un televīzijā. Izrāde ir sadalīta trīs vizuālās sastāvdaļās, no kurām pirmajā aktieri darbojas uz rīra; otrajā – aktieris-scenogrāfe maina maketus, kas pilda dekorācijas funkciju; bet trešajā – projekcija uz ekrāna, kas ir abu iepriekšējo sastāvdaļu summa. Rezultātā skatītājs var justies arī kā darba procesa vērotājs un dalībnieks. Izrādē tiks izmantoti līdz pat 12 maketiem, 3D grafikas video un piefilmējumi."
Izrādes garums ir piemērots bērniem - 1. daļa 40 minūtes, otrā - 30 minūtes. (Pa vidu iestiprināšanās bufetē). Visu izrādi gatavs nosēdēt bija arī 2-gadnieks.
Pirms vairākiem gadiem viss bija ļoti vienkārši: Dailē komēdijas, Jaunajā Rīgas teātrī kaut kas neierastāks un progresīvs, bet Nacionālajā teātrī klasiskas izrādes. Prieks, ka tagad ir vairāk meklējumi jaunam, savādākam teātrim.
Arī Nacionālajā teātrī tagad ir Jaunā zāle, kas dod iespēju nedaudz neierastākam teātrim. Un tur ir arī jauno režisoru veikumi, tai skaitā Elmāra Seņkova Izrāde "Gals". Tajā 6 jaunie un ne tik jaunie aktieri (Ināra Slucka, Normunds Laizāns, Ģirts Liuziniks, Jānis Vimba, Anete Saulīte un Jurijs Djakonovs) sadzīviskās etīdēs un aizskatuves stāstījumos vēsta par dažādiem dzīves vai kā cita galiem, un ļauj paskatīties arī uz teātri nedaudz no citas puses.
Izrāde Baltijas mūsdienu drāmas festivālā ieguvusi 2 balvas - par labāko režiju un par labāko vizuālo tēlu (scenogrāfs Reinis Dzudzillo, video Linda Ģībiete, kostīmi Krista Dzudzillo).
Izrāde tikusi arī pie 3 nominācijām mūsu pašu Spēlmaņu naktī (Gada latviešu autora darba iestudējums, Gada režisors un Gada jaunais skatuves mākslinieks). Līdz laureātu uzzināšanai vēl var pagūt izrādi noskatīties
Piektdien atklāju teātra sezonu, pirmo reizi apmeklējot Latvijas Leļļu teātri. Izrāde pieaugušajiem "Kāzas. Stāsts par negaidītu mīlestību." Kāpēc kāzas - jautājumi nav, jo visa darbība ir par un ap kāzām. Bet kāpēc nosaukumā ir arī "negaidīta mīlestība"? Un vai tā ir tāda, kas netika cerēta, vai tāda, kas ir nevēlama?
Izrāde ir nedaudz traka (labā ziņā) un teicami saplūdina robežu starp stāstu un realitāti, un liek reizumis pasmieties pašiem par sevi. Piemēram, līgavas mātes un līgavaiņa mātes anonīmā sarunā tumsā smēķējot.
Un uzdod jautājumus par mīlestību, attiecībām, kāzām un ar visu to saistītajiem stereotipiem. Vai jāprec ir pirmo, kas Tevi bildina? Vai precēšanās ir noteikti ģimenes izveide un bērnu radīšana vai pirmkārt jau pāra apvienība?
Starp skrējieniem un mēģinājumiem noķert savu (šķietami) mīlēto, izskan jautājumi "Vai Tu viņu maz mīli?" un "Kāpēc Tu ar viņu precējies?". Un seko arī skaļas atbildes un klusi secinājumi katram priekš sevis.
Man jau gribētos teikt, ka izrāde precētiem cilvēkiem, lai neaizmirstu, kāpēc tad Tu esi precējies, bet gan jau katrs atrastu sev noderīgu domu.
Interesants elements šajā izrādē ir melnā gaismas teātra elementu izmantošanu - jebšu spēle ar ultravioleto (?) apgaismojumu un kāzu kleitu.
Nu jau krietnu laiciņu atpakaļ biju uz Nacionālā teātra izrādi "Čīkstošais klusums", to pašu, kuras sakarā visi runā par demogrāfisko situāciju Latvijā. Ja godīgi, no tām pirmajām runām izrādi biju gaidījusi savādāku - ne labāku, ne sliktāku, bet savādāku.
Nedēļu pēc izrādes es nespēju dot sakarīgas atsauksmes, jo biju joprojām tās varā. Bet tagad pilnīgi un absolūti droši varu teikt - labākā pēdējo gadu izrāde. Perfekta scenogrāfija, lieliska aktierspēle un mūzika (sevišķi dzīvā mūzika pirmajā cēlienā). Tēma arī laba, bet par to varbūt citreiz.
Igaunijā izrāde esot devusi cerēto dzimstības pieaugumu. Man gan šis apgalvojums šķiet interesants, jo gan jau neviens jaunajiem vecākiem neprasīja, vai izlēmāt radīt bērnu dēļ šīs izrādes :)
Ar ko man šī izrāde pirmkārt asociējas? Imanta Kalniņa mūzika, lidojoši prezervatīvi un sadzīves ainiņas, par kurām var gan pasmieties, gan paskumt.
Vai es iesaku aiziet? Noteikti!
P.S. Tik ilgi rakstīju šo īso tekstiņu, ka šosezon vairs nevarēšu ieteikt aiziet, bet Nacionālā teātra mājas lapā solīts, ka nākamajā sezonā pirmā izrāde ir 9.oktobrī
